Atbalsts mazajiem lauksaimniekiem un jaunajiem zemniekiem ir būtisks ne vien viņu izaugsmei, bet arī visas Latvijas lauku attīstībai. Daudziem tas kalpo kā starta kapitāls – pirmais solis ceļā uz stabilu un ilgtspējīgu saimniecību, bet valstij kā drošības garants.
Jaunā zirņu proteīna ražotne Jelgavā jau ieguvusi rūpnīcas apveidus. Darbi notiek pilnā sparā, un rūpnīcu iecerēts palaist nākamā gada otrajā pusē, lai varētu sākt testa ražošanu. Pilnā apjomā ražotne darbu sāks 2027.gadā. Pašlaik uzņēmuma vadība sākusi darbinieku piesaisti, kas, zinot problēmas ar darbaspēka pieeajamību, nav viegls uzdevums.
Pēc lietus sezonas un neveiksmīgas ražas Latvijas zemnieki nonākuši grūtā situācijā. Dažās saimniecībās dārzeņu un kartupeļu zudumi sasniedz 80%, un vietējie produkti zaudē pozīcijas veikalos, jo tiek ievesti lētāki importa produkti. Lielveikali un vairumtirgotāji, nevis atbalsta vietējos ražotājus, bet koncentrējas uz peļņu, iegādājoties dārzeņus ārzemēs un sajaucot tos ar Latvijas produktiem.
Tiešmaksājumus lauksaimniekiem vairumā gadījumā izmaksās līdz šī gada beigām, nevis kā tas noteiks Eiropas Savienības regulā – līdz nākamā gada vidum. Maksājumu agrāka izmaksa ir kā atbalsts zemkopjiem, lai viņi “nostātos uz kājām” pēc šogad piedzīvotājiem katastrofālajiem laikapstākļiem un neražas.
Piektdien, 31.oktobrī, notika Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) piena nozares kooperatīvu sarunas ar Latvijas Centrālās piensaimnieku savienības valdes priekšsēdētāju Jāni Šolku. Sanāksmes dalībnieki par situāciju piena nozarē pastāstīja arī Latvijas Radio 1.
Lai ieviestu Eiropas Savienības direktīvā noteiktās prasības par medus sastāvu un marķējumu, grozījumi nacionālajā līmenī tika pieņemti septembra vidū, bet stāsies spēkā 2026.gada vasarā. Biškopji gaidāmās izmaiņas vērtē pozitīvi, taču nozarē joprojām ir daudz “bet”. Viens no tiem: kāpēc Eiropas Savienībā vispār tiek pieļauta dažādās valstīs ražota medus sajaukšana.
Mērķis, lai Latvijas bērni skolās ēstu kvalitatīvus un veselīgus vietējos produktus, šķiet, ir pašsaprotams, un tam piekrīt gan politikas veidotāji Zemkopības ministrijā, gan paši ražotāji. Tomēr realitātē ceļš no Latvijas lauka līdz skolas šķīvim ir pilns birokrātisku šķēršļu, neskaidru iepirkumu un sistēmiskas nesakārtotības.
