Izcelsmes valsts norāde maina realitāti

Viņš pozitīvi vērtē visas iniciatīvas, kuras vērstas uz pašmāju izaudzēto un ražoto produktu patēriņu Latvijā, bet aicina kritiski izvērtēt jebkuru sabiedriskā (valsts un pašvaldību, un to struktūru) sektora pārtikas un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumus. “Pašmāju lauksaimnieks, kurš audzē graudaugus, dārzeņus, ogas, lopus, ražo pienu, kopā ar šo cilvēkam būtisko produktu vietējiem pārstrādātājiem ir nozīmīgs valsts pārtikas drošības stūrakmens un garants, tāpēc ir jābūt attiecīgai valsts politikai ne tikai vārdos, bet arī darbos,” uzsver R.Feldmanis. Viņaprāt, diemžēl vairāku ēdināšanas pakalpojumu iepirkumu konkursu rezultāti ar reāliem piemēriem pierāda pretējo, turklāt ir vēl papildu riski, kuri paliek nepamanīti. “Ja ēdināšanas iepirkumu rezultātā tie nonāk pie kaimiņvalstu uzņēmējiem, tad ir ļoti neliela varbūtība, ka tajos tiks izmantoti Latvijā izaudzētie un pārstrādātie produkti, tādējādi būtībā tiks veicināta ārvalstu konkurentu invāzija pašmāju tirgu aizņemšanā,” tā R.Feldmanis.

Viņaprāt, tas noteikti neveicina importa aizvietošanu. Un tā ir valsts pārtikas drošību apdraudoša rīcība, kas kādā krīzes situācijā var ļoti sāpīgi izpausties – imports pēkšņi var nebūt iespējams, bet pašmāju saimniekiem attiecīgā produkta nav vai arī tā apjoms ir nepietiekams patērētāju vajadzībai.

Krievijas gurķu invāzija

“Neticami, bet, ja var ticēt masu mediju datiem, tad Polija ir kļuvusi par nozīmīgu Krievijā audzēto gurķu importētāju, un nebūt nav iespējams izslēgt risku, ka daļa no tiem nonāk arī uz Latvijas patērētāju galda, jo tādas kontroles sistēmas, lai varētu izkontrolēt ikviena gurķa izcelsmi, nav,” uz jautājumu, kas ir bažu pamats, atbild R.Feldmanis. Viņš atgādina, ka valstī ir struktūras, kuras var dokumentāri cītīgi izsekot produkta izcelsmes dokumentiem, bet nevar noteikt, ir vai nav un cik liels ir tā dēvēto citu gurķu piejaukums. “Vēl jo vairāk, ja šie paši gurķi, daudz lētāki par pašu mājās izaugušajiem, ienāks mūsu tirgū jau kā gatavi salāti dažādu līmeņu ēstuvēs, bet aiz borta paliks Latvijā audzētie,” stāsta R.Feldmanis. Viņš norāda, ka Latvijā ir zaļā iepirkuma sistēma, kurā būtībā jo īsāka ir piegāžu ķēde, jo lielāka priekšrocība vietējiem audzētājiem un pārstrādātājiem, taču šīs kārtības ieguvumus nereti nav iespējams ieraudzīt. “Šodien ir virkne iepirkumu, kuri tiek dēvēti par zaļajiem, taču tajos tik un tā bieži vien virsroku gūst importētās produkcijas piegādātāji, tādējādi noteikta grupa Latvijas patērētāju atbalsta ražotājus ārvalstīs un līdz ar to arī attiecīgās darba vietas un nodokļu maksājumus,” skaidro R.Feldmanis.

Viņaprāt, šādā situācijā, kad valsts budžetā ir būtisks ikviens nodokļu naudas cents, ikviens uzņēmējs un ikviena darba vieta, jo īpaši laukos, valsts struktūras nevar atļauties neko nedarīt. “Vēl jo vairāk, ja Latvijā saražotā pārtika ir kvalitatīva, pieejama, netiek izmantots tik daudz augu aizsardzības līdzekļu kā citās Eiropas valstīs, tā aug tepat, ir viens solis no dobes līdz galdam,” tā R.Feldmanis.

Patērētāju tiesības

“Ir paradoksāla aina, kad, izdabājot patērētāju vēlmei iegādāties pašmāju ražojumus, vietējo ražotāju (audzētāju) produkciju veikalos var iegādāties par daudz augstāku cenu nekā ārvalstu konkurentu izstrādājumus, savukārt vietējie ražotāji nereti sūdzas par kādām īpašām prasībām no tirgotāju puses, lai attiecīgais produkts vispār nokļūtu veikalu plauktos, savukārt ievērojama daļa patērētāju ir neizpratnē par vietējās produkcijas augstajām cenām veikalos un savas zemās pirktspējas dēļ pērk importa produkciju, tādējādi atbalstot ārzemju ražotājus,” situāciju ieskicē Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Normunds Šmits. Viņš norāda, ka minētā situācija ir sava veida apburtais loks, kurā zaudētāji ir gan patērētāji (jo nespēj iegādāties pašmāju izstrādājumus), gan pašmāju pārtikas ražotāji (audzētāji), kuri nevar rēķināties ar realizāciju vietējā tirgū, gan arī valsts (mazāki nodokļu maksājumi, mazāk darba vietu). “Bija milzīga pretestība pret obligātu produkta izcelsmes valsts norādi veikalu plauktos, un, ja sākotnēji šāda pozīcija pat nebija īsti izprotama, tad pēc brīža atklājās, ka prece, kuru patērētāji uzskatīja par Latvijas ražotāja vai izcelsmes produktu, izrādījās pavisam ar citu uzrakstu vai arī tās izcelsme bija ar norādi Nezināma, jo tika tirgots vairāku valstu izaudzētā sajaukums,” atceras N.Šmits. Viņš norāda, ka savulaik kā ierosinātāji kalpoja gurķi, kuri tika uzdoti par Latvijā audzētiem, kaut arī tajā brīdī šādu izaudzētu dārzeņu nebija.

“Šobrīd par izcelsmes valsts norādi, kura neatbilst preces pavaddokumentos norādītajam, ir paredzēta iespaidīga soda nauda, tāpēc arī par blēdībām šajā kontekstā īsti vairs runāt nevar,” tā uz jautājumu par iespējamu citas preces izcelsmes valsts norādi atbild N.Šmits.

Viņš gan piekrīt, ka teorētiski pastāv citas iespējas, kā šo izcelsmes valsts jautājumu manipulēt. “Bet kāda gan varētu būt bijusi aina veikalos, ja nebūtu prasības par obligātu izcelsmes valsts norādi, tās atbilstību pavaddokumentos norādītajam un tūkstošiem eiro lielām soda naudām par šo prasību ignorēšanu vai vēl jo vairāk – pārkāpšanu? Vienkārši patērētāju maldināšana, jo par Latvijas precēm tika uzdotas tās, kuras tādas nebija, un to var arī pašlaik ļoti labi ieraudzīt veikalu vitrīnās,” jautā N.Šmits. Viņaprāt, izcelsmes valsts obligāta norāde ir labs risinājums, lai pieliktu punktu patērētāju maldināšanai.

Nosacījumu algoritms

“Veikalos jau labu laiku var redzēt produkta izcelsmes valsti, un tas ir mainījis patērētāju uzvedību un balsojumu ar savu maciņu, tomēr izbrīna, ka normatīvi ļauj par izcelsmes valsti norādīt Latviju, kaut arī produkta izejmateriāls šeit neaug, bet gan tikai tiek attiecīgi apstrādāts vai pārstrādāts,” uz vēl vienu svarīgu faktoru norāda R.Feldmanis.

Viņš atzīst, ka, tuvojoties gada jubilejai par izcelsmes valsts obligātu norādi, ir nepieciešams veikt analīzi, un tās rezultātā arī iespējams mainīt attiecīgās vadlīnijas un kritērijus, kad produktam ir Latvijas un kad tomēr īsti nav Latvijas izcelsme. “Patērētāji priekšroku dod un labprāt iegādājas Latvijas izcelsmes produkciju, un tieši tāpēc tirgotājiem ir vēlme attiecīgo produktu norādīt kā Latvijas izcelsmes, kaut arī tas īsti neatbilst patiesībai, taču pēc attiecīgajām vadlīnijām tomēr uzskatāms par Latvijas produktu,” uzsver R.Feldmanis.

Viņš norāda, ka šī ir ļoti plaša un, iespējams, sarežģīta sfēra, jo mums ir daudz importa maisījumu – imports, kam pievieno Latvijas komponentu.

“Latvijā esošs ražošanas uzņēmums pamata izejvielu importē, tam pievieno attiecīgas sastāvdaļas, kas arī ir importētas. Kāda ir šī gatavā produkta izcelsmes valsts?” par produkta izcelsmes valsts noteikšanas niansēm jautā R.Feldmanis. Viņš steidz savu sacīto papildināt, ka klasiskā izpratnē loģiski būtu, ka Latvijas izcelsmes produkta nosaukums atbilstu tad, ja izejviela (piens, gaļa, dārzeņi, augļi, graudaugi) būtu izaudzēti Latvijā un pārstrādāti produkcijā, izmantojot arī importētās piedevas. “Kādām jābūt importēto un pašmāju izejvielu attiecībām, lai varētu rakstīt Latvijas izcelsmes produkts, vai tomēr šādu lepnu uzrakstu tirgotājam nebūtu tiesību konkrētajam produktam pievienot?” uz vēl vienu izcelsmes valsts norādes problemātiku uzmanību vērš R.Feldmanis. Viņaprāt, minētais nav jāuztver kā kritika un esošās sistēmas graušana, bet gan kā konstruktīva dialoga pamats. “Papīrs pacieš visu, un brīžam to smērēšanai nav nekādas jēgas, taču Latvijas valstij tās pārtikas drošības interešu vārdā šis izcelsmes valsts jautājums ir ļoti būtisks, vēl jo vairāk, ja pastāv risks, ka patērējam dārzeņus, kuri izaudzēti valstī, kuru nevēlamies atbalstīt ar savu maciņu un vairot tās ekonomiskos ieguvumus,” tā R.Feldmanis. Viņaprāt, radikāli ir jāmaina iepirkuma procedūra, jo tādi daudzsološi kritēriji, kam būtu jāveicina vietējā ražojuma noiets, piemēram, attālums, vairs nav šķērslis importam.

“Iepirkuma uzvarētāji ir iemanījušies to apiet, un arvien mazāk kļūst pašmāju piegādātāju, kas vēlas okšķerēt un lavierēt iepirkuma birokrātijā,” secina R.Feldmanis. Viņaprāt, izsekojamību nodrošinātu QR kods, ko cenšas ieviest Normunds Šmits. “Tā ir vienīgā iespēja, kā to nodrošināt,” uzsver N.Šmits.

Viņš gan steidz piebilst, ka ik pa laikam tiek novēroti mēģinājumi vai nu pilnībā atcelt, vai arī ignorēt zaļā publiskā iepirkuma nosacījumus, jo īpaši ēdināšanas segmentā. “Reizēm šādi mēģinājumi tiek pasniegti, ka “tos nav iespējams izpildīt”, “vietējie audzētāji, ražotāji tos nespēj izpildīt”, “pārāk daudz birokrātisku un sarežģīti izpildāmu prasību”, bet kopumā tā ir nekas cits kā vēlme izslēgt pašmāju audzētājus un ražotājus no piegāžu ķēdēm un strādāt ar vienu piegādātāju, kurš visbiežāk ir vairumtirgotājs – importētājs,” tā N.Šmits.

Pašmāju lauksaimnieks, kurš audzē graudaugus, dārzeņus, ogas, lopus, ražo pienu, kopā ar šo cilvēkam būtisko produktu vietējiem pārstrādātājiem ir nozīmīgs valsts pārtikas drošības stūrakmens un garants, tāpēc ir jābūt attiecīgai valsts politikai ne tikai vārdos, bet arī darbos, Rolands Feldmanis, Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs.

Bija milzīga pretestība pret obligātu produkta izcelsmes valsts norādi veikalu plauktos, un, ja sākotnēji šāda pozīcija pat nebija īsti izprotama, tad pēc brīža atklājās, ka prece, kuru patērētāji uzskatīja par Latvijas ražotāja vai izcelsmes produktu, izrādījās pavisam ar citu uzrakstu vai arī tās izcelsme bija ar norādi Nezināma, jo tika tirgots vairāku valstu izaudzētā sajaukums, Normunds Šmits, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs.

Māra Ķirsona sagatavotais raksts lasāms arī š.g.10.jūnija laikrakstā "Dienas Bizness:

Izcelsmes valsts norāde maina realitāti_36.lpp.

Izcelsmes valsts norāde maina realitāti_37.lpp.

Izcelsmes valsts norāde maina realitāti_38.lpp.

https://www.db.lv/zinas/izcelsmes-valsts-norade-maina-realitati-521856