KOOPERĀCIJAS PAMATPRINCIPU ROKASGRĀMATA

Plašu skaidrojumu par šo aspektu KSL izstrādes laikā sniedza arī Tieslietu ministrija.[1]

Vecā KSL 6.pantā vispārīgi tika paredzēts komersanta statuss, tomēr vienlaikus pastāvēja izņēmums attiecībā uz speciāliem KS veidiem – lauksaimniecības pakalpojumu KS, mežsaimniecības pakalpojumu KS, dzīvokļu īpašnieku KS, automašīnu garāžu īpašnieku KS, laivu garāžu īpašnieku KS un dārzkopības KS. Praksē bija redzams, ka vairāk nekā divas trešdaļas no visām KS veidoja šie vecajā KSL minētie izņēmumi. Vecā KSL pārejas noteikumu 8.punkts paredzēja, ka Tieslietu ministrija šīm īpašajām KS izveido statūtu paraugus. Tomēr statūtu paraugi nebija saistoši. Valsts privātajiem tiesību subjektiem nevar paredzēt obligātu statūtu saturu. Šāda pieeja ir saglabāta tikai valsts kontrolētām kapitālsabiedrībām.[2] Tā kā neviena valsts institūcija faktiski arī nepārbaudīja, vai KS nosaukums faktiski atbilst tās veiktajai darbībai, tad veidojās paradoksāla situācija, ka komersanta statusa noteikšana bija atkarīga nevis no KS mērķa un tās veiktās saimnieciskās darbības būtības, bet gan no KS brīvi izvēlēta nosaukuma. Tādējādi vecajā KSL īpaši neminētās KS, kas veica savu saimniecisko darbību pēc līdzīga principa, nepamatoti atradās nevienlīdzīgā situācijā ar vecajā likumā uzskaitītajām KS.

Arī KSL 2.pantā norādīts, ka joprojām tiek piemēroti arī Komerclikuma noteikumi par komercdarījumiem, uzņēmumu, filiāli, prokūru un parasto komercpilnvaru. KSL normas kopumā daudzās vietās ir pārņemtas no kapitālsabiedrībām paredzētā regulējuma, t. sk. likvidācijas un reorganizācijas procesi.

JĀŅEM VĒRĀ!
Būtiskākā izmaiņa saistībā ar komersanta statusu attiecas uz tām KS, kurām arī līdz 2019.gada 1.janvārim nebija komersanta statusa, jo KSL 2.panta ceturtā daļa un pārejas noteikumu 2.punkts paredz, ka šādu KS darījumiem, kas noslēgti sākot ar 2019.gada 1.janvāri, arī tiks piemērots Komerclikumā paredzētais komercdarījumu regulējums. Komercdarījumiem nav izsmeļoša uzskaitījuma, jo Komerclikuma 388.-406.pants paredz vispārīgus noteikumus, kas attiecas uz viesiem darījumu veidiem, ko slēdz komersanti. Līdz ar to šie vispārīgie noteikumi attiecas arī uz visiem KS darījumiem, izņemot darījumus starp KS un tās biedru KS sniegto pakalpojumu ietvaros.

Atsevišķos likumos noteikta veida darbības veikšanai, licences, atļaujas vai valsts atbalsta saņemšanai formāli ir paredzēts, ka to var darīt tikai komersants. Šāda pieeja no tiesību sistēmas viedokļa ne vienmēr ir pamatota. Arī tiesu prakse rāda, ka tas vien, ka normatīvajos tiesību aktos tiek lietots komersants automātiski nenozīmē, ka šo prasību nevar attiecināt uz citiem subjektiem, ja normas tvērums pēc savas būtības ir attiecināms uz plašāku subjektu loku. Konkrētajā gadījumā normas tvērumā izšķirošā nozīme bija darījuma būtībai, nevis juridiskās personas organizatoriskajai formai.[3] Tādējādi, reizēm arī valsts pārvaldes iestādes lieto nepareizu terminoloģiju, nepārliecinoties, vai konkrētajā gadījumā ir pamats lietot tiesību subjektu loku ierobežojošo terminu “komersants”.

Lielā mērā izšķiršanās par to, vai konkrēto tiesību subjektu atzīt par komersantu, ir politiska. Sabiedrībā valda arī skepse pret Komerclikumā ietverto “peļņas gūšanas nolūku” kā obligātu komercdarbības elementu. Šis elements formāli tiek uzsvērts kā svarīgākais, lai nodalītu saimniecisko darbību un komercdarbību (Komerclikuma 1.panta otrās daļas 1.teikums). Tomēr faktiski nav būtiskas atšķirības starp kritērijiem “darbība par atlīdzību” un “darbība ar peļņas gūšanas nolūku”.

Peļņas gūšanas nolūks komercdarbībā tiek prezumēts, peļņa ir komercdarbības galvenais mērķis (pamatmērķis) un pamats. Komerctiesību doktrīna neatzīst bezatlīdzības darījumus, jo tie ir pretrunā komercdarbības būtībai. Tomēr tas nenozīmē, ka komersantam ir aizliegts vispār slēgt bezatlīdzības darījumus, piemēram, nodarboties ar labdarību, ziedot vai dāvināt, ja vien tā ir komersanta sekundāra darbība un komersants strādā ar peļņu.[4] Komersants ir speciāls tiesību subjekts, kura darbībai tiek prezumēts peļņas gūšanas mērķis. Tomēr nav svarīgi, vai peļņa faktiski tiek gūta, proti, faktiski peļņas neesamība uz konkrēto brīdi nenozīmē, ka tiesību subjekts automātiski zaudē komersanta statusu.

Savukārt tiesu praksē atzīts, ka personas (nekomersanta) veiktās darbības ir atzīstamas par saimniecisko darbību, ja persona nolūkā gūt peļņu patstāvīgi, t. i., savā vārdā, sistemātiski veikusi noteiktas darbības. Personas nolūks gūt peļņu ir konstatējams katrā konkrētajā gadījuma un izriet no personas darbību kopuma un rakstura. Ja tiek ieguldīts savs laiks un resursi, ir pamats secināt, ka ikviena persona vēlas saņemt ne vien atlīdzību, kas būtu ekvivalenta jau ieguldītajiem resursiem un laikam, bet arī vēlas saņemt vēl papildu labumu.[5] Saistībā ar pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par darījumiem ar nekustamo īpašumu gan Augstākās tiesas Senāts[6], gan Satversmes tiesa[7] atzina, ka saimnieciskās darbības konstatēšanas kritēriji ir darījuma ekonomiskā būtība (nekustamie īpašumi iegūti īpašumā ar nolūku tos vēlāk atsavināt un gūt peļņu), regularitāte (nekustamo īpašumu pārdošana ir sistemātiska) un apjoms (tiek pārdoti vairāki īpašumi). Personai, kas veic nekustamo īpašumu atsavināšanu peļņas gūšanas nolūkā, ir jāapzinās savs pienākums reģistrēties VID kā saimnieciskās darbības veicējam. Proti, nodokļu kontekstā komercdarbība vienmēr tiek aplikta ar nodokļiem (jo ir prezumēts peļņas gūšanas mērķis), savukārt saimnieciskās darbības gadījumā, lai konstatētu pienākumu reģistrēties kā nodokļu maksātājam un maksātu nodokļus, katra personas veiktā darbība ir individuāli izvērtējama, lai konstatētu konkrētajā gadījumā peļņas gūšanas nolūku. Minētais arī izriet no apstākļa, ka saimnieciskās darbības veicējs atšķirībā no komersanta nav speciāls tiesību subjekts. Ja fiziskā persona reģistrējas tikai VID kā saimnieciskās darbības veicējs, tad netiek izveidots jauns tiesību subjekts - juridiski joprojām tiek saglabāta personas esošā tiesībspēja un rīcībspēja. Proti, lai konstatētu, vai konkrētais subjekts patiešām veic saimniecisko darbību un vai attiecīgi ir maksājami nodokļi.

Piezīme:
Robeža starp saimniecisko darbību un komercdarbību ir izplūdusi. Formālā un vienkāršākā pieeja ir tā, ka komercdarbību var veikt tikai speciālais subjekts – komersants. Tomēr arī strikts tiesību subjektu dalījums komersantos un nekomersantos ir savdabīga Latvijas nacionālā īpatnība un politiskā vai likumdevēja izšķiršanās. Citās valstīs nav novērojama šāda mākslīga terminoloģiska un juridisko statusu nodalīšana. No Eiropas Savienības normatīvajiem tiesību aktiem un arī Latvijas tiesību sistēmas viedokļa parasti ir svarīgāk nošķirt, vai konkrētais subjekts ir patērētājs vai saimnieciskās darbības veicējs (profesionālis).

[1] Skatīt likumprojekta “Kooperatīvo sabiedrību likums” (Saeimas reģ. Nr. 995/Lp12) anotāciju/ Skaidrojums Tieslietu ministrijas mājaslapā: (skatīts 18.10.2019.)

[2] Ministru kabineta 2015.gada 4.augusta noteikumi Nr.454 “Noteikumi par publiskas personas sabiedrības ar ierobežotu atbildību tipveida statūtiem”  un 2015.gada 4.augusta noteikumi Nr.453 “Noteikumi par publiskas personas akciju sabiedrības tipveida statūtiem”.

[3] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 30.oktobra lēmums lietā Nr.SKC-1489/2018/ (skatīts 18.10.2019.)

[4] Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi. [B.v.]: “A. Strupiša juridiskais birojs” SIA, 2003, 22.-23. lpp.

[5] Augstākās tiesas Senāta 2008.gada 19.jūnija spriedums lietā Nr.A42302105 (SKA-260)/ (skatīts 18.10.2019.)

[6] Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 26.oktobra spriedums lietā Nr.A42679708 (SKA-475/2012)/ (skatīts 18.10.2019.)

[7] Satversmes tiesas 2011.gada 13.decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2011-15-01.(skatīts 18.10.2019.)